Par 17. oktobra veikalu izlaupīšanu [Parīzes centra] Šatlē rajonā - mani [aculiecinieka] novērojumi, no kuriem daži ir pašsaprotami (taču mediji noliedz pat acīmredzamo…).
- Tie nebija ne demonstranti, ne grautiņu dalībnieki, ne demolētāji, bet gan laupītāji no Āfrikas, kuru mērķis bija sagrābt preces un piedalīties masveida izlaupīšanā, kas tika dēvēta par „17/10/26”.
- Aptuveni divas trešdaļas bija melnādainie, bet viena trešdaļa - arābi. Tā ir Šatlē rajonam raksturīga īpatnība, un šīs proporcijas atbilst arī Naela nāvei sekojušo grautiņu dalībnieku sastāvam. Vienīgais izņēmums, ko pamanīju četru stundu laikā, vērojot izlaupīšanu, bija trīs poļi, kuri izskatījās gandrīz pēc bezpajumtniekiem un izmantoja izdevību savākt uz zemes pamestās preču pakas.
- Pūļa radītais iespaids bija satriecošs. Viņu bija biedējoši daudz - gan milzīgas, gan mazākas grupas visās Šatlē rajona ielās. Visi ģērbušies melnā, galvās sejas maskas vai kapuces. Vīrieši un sievietes, mazi un lieli, resni un tievi. Lielākā daļa nemaz neizskatījās īpaši kareivīgi noskaņoti.
- Ar ierastajiem sabiedriskās kārtības atjaunošanas pasākumiem nebija iespējams novērst tik plaša mēroga izlaupīšanu. Francijas policijas īpašās vienības CRS darīja, ko spēja, taču Šatlē bija pārvērties par labirintu, kurā zaglīgās peles, skraidot no „Franprix” līdz „Carhartt” veikalam, lielākoties bija ātrākas par CRS kaķiem.
- Tāpēc es nepavisam neticu apgalvojumiem, ka laupītājiem būtu apzināti ļauts izlaupīt veikalus, lai diskreditētu protestu kustību. Laupītāju vienkārši bija pārāk daudz, lai CRS policisti, kas darbojās kājām, spētu viņus savaldīt. Vismaz Šatlē rajonā.
- Viņu vidū nebija ne galēji kreiso demolētāju, ne tā dēvētā melnā bloka (black bloc) dalībnieku. Reizēm varēja pamanīt kādu ar gāzmasku, taču tas vienkārši pabrauca garām ar velosipēdu.
- Laupītāji darbojas viļņveidīgi. Vispirms ierodas pārdrošākie jaunieši, kuri sagrābj pēc iespējas vairāk preču. Pēc tam nāk sievietes, kuras uz ielas savā starpā sadala laupījumu. Tad seko ziņkārīgie laupītāji, kuri savāc uz ietves pamestās pārpalikušās preces. Visbeidzot ierodas bezpajumtnieki, dzērāji un citi, kuri no ielas notekām savāc pēdējos futbola kreklus. Šo procesu es stundām ilgi varēju vērot pavisam tuvu.
- Laupītāji nodod apģērbu saviem līdzzinātājiem, parasti sievietēm, kuras paslēpj laupījumu zem automašīnām. Kad CRS policisti dodas uzbrukumā, visi metas bēgt. Pēc dažām minūtēm viņi atgriežas un atsāk iesākto. Pēc kāda laika visi savā starpā apmainās ar drēbēm, somām, apaviem un telefonu kastēm. Parasti tas notiek diezgan jautrā, kaut arī nervozā gaisotnē.
- Mērķis ir savākt pēc iespējas vairāk preču, vienlaikus nenokraujoties ar pārāk lielu nesamo, lai, parādoties pirmajam CRS policistam, varētu nekavējoties mesties bēgt.
- Tāpēc vakar vakarā varēja redzēt daudzus vientuļus laupītājus, kuri klaiņoja apkārt un sistemātiski skatījās zem katras automašīnas, cerot atrast citu atstāto laupījumu.
- Visvairāk tiek laupīts apģērbs, turklāt milzīgos daudzumos. Šatlē rajons brīdī, kad to rakstu, ir nosēts ar drēbju pakaramajiem. Tāpat ir arī Madlēnas rajonā. Tālāk seko apavi, nelielas luksusa preces, piemēram, smaržas, un pēc tam - telefoni.
- Laupījumu pārsvarā nes rokās, īpaši sievietes. Dažkārt viņām ir tik daudz mantu, ka tās apgrūtina pārvietošanos. Taču reizēm preces tiek transportētas arī organizētāk - velkot līdzi atkritumu konteinerus. Un, protams, pieļauju, ka tiek izmantotas arī automašīnas, lai gan pats to neredzēju.
- Starp laupītāju grupām laiku pa laikam varēja sastapt tūristus, bieži vien amerikāņus, kuri centās nokļūt savās viesnīcās. Man nācās pavadīt trīs ļoti vecus tūristus līdz Sentopirtīnas rajonam. Viņi izskatījās tā, it kā jau būtu pārdzīvojuši gan bailes, gan šoku un vairs pat nespētu reaģēt uz notiekošo.
- Kad visi veikali, kurus bija iespējams izlaupīt, jau bija izlaupīti, laupītāji palika rajonā un meklēja iespējas iekļūt citās vietās.
- Kad ap pulksten 2.30 naktī policija Šatlē rajonā sāka nopietni iejaukties, laupītāji metās bēgt, kur vien varēja. Viņi iekļuva dzīvojamajās ēkās, pagalmos un pārvietojās pa jumtiem, bieži vien diezgan lielā panikā.
- Tā laupītāji nonāca dzīvojamo namu pagalmos. Daži slēpās, bet citi izmantoja situāciju, lai mēģinātu izlaupīt dzīvokļus. Viņi ēku gaiteņos atstāja daudz laupījuma — lielas kartona kastes, kastes, kas pilnas ar kosmētikas precēm, un citas mantas.
Ja viss turpināsies šādā tempā, manuprāt, jau pēc pavisam nedaudziem gadiem mēs piedzīvosim vardarbību, kuras mērogs būs salīdzināms ar Kristāla nakti vai 7. oktobra notikumiem.
À propos des pillages du 17 octobre à Châtelet, voici mes observations, parfois évidentes (mais les médias niant l’évidence...) :
— ce n’étaient pas des manifestants, ni des émeutiers, ni des casseurs, mais précisément des pillards africains, leur but étant de s’emparer de marchandises et de prendre part à une razzia générale appelée "17/10/26" ;
— noirs aux deux tiers et arabes à un tiers environ, ce qui est une spécificité de Châtelet et ce qui correspond aux proportions des émeutes de Nahel ; la seule exception que j’ai vue en quatre heures de pillage a été trois semi-clochards opportunistes polonais qui ramassaient des paquets abandonnés au sol ;
— l’effet de masse était saisissant : ils étaient en nombre effrayant, de très grands groupes et des groupes plus petits, dans toutes les rues de Châtelet, vêtus de noir, la tête couverte de cagoules ou de capuches, hommes et femmes, petits et grands, gros et maigres, pas spécialement guerriers pour la plupart ;
— les mesures habituelles de rétablissement de l’ordre ne pouvaient pas empêcher une razzia d’une telle ampleur : les CRS ont fait ce qu’ils ont pu mais Châtelet a été un labyrinthe dans lequel les souris voleuses, volant de Franprix à Carhartt, couraient généralement plus vite que les chats CRS ;
— par conséquent je ne crois pas du tout au fait que l’on aurait laissé les pilleurs piller pour décrédibiliser le mouvement, les pilleurs étaient tout simplement beaucoup trop nombreux pour être contenus par des CRS fantassins, du moins à Châtelet ;
— aucun casseur d’extrême-gauche ni de blackblocs parmi eux (de temps en temps l’on en voyait un avec son masque à gaz, mais qui ne faisait que passer à bicyclette) ;
— les pillards procèdent par vagues : d’abord les jeunes les plus audacieux, qui empochent le plus possible de marchandise ; ensuite les femmes, qui se partagent le butin dans la rue ; ensuite les pillards-badauds, qui ramassent le surplus abandonné sur le trottoir ; puis les clochards, les ivrognes, etc., qui ramassent les derniers maillots de football dans le caniveau (j’ai pu observer le manège de très près pendant des heures) ;
— les pilleurs apportent les habits à des comparses (en général des femmes), qui cachent le butin sous une voiture ; quand les CRS chargent, ils détalent ; ils reviennent quelques minutes plus tard et recommencent ; au bout d’un moment tous s’échangent habits et sacs et chaussures et boîtes de téléphones, en général dans une bonne humeur inquiète ;
— le but est de récupérer le plus possible d’articles tout en se gardant d’être encombré, de manière à pouvoir détaler au premier CRS ;
— conséquemment l’on pouvait voir hier soir un grand nombre de pilleurs-badauds solitaires regarder systématiquement sous chaque voiture, cherchant à récupérer le butin des autres ;
— Les articles pillés sont d’abord les habits, en très grand nombre (Châtelet à l’heure où j’écris, mais La Madeleine aussi, est jonché de cintres), puis les chaussures, puis les petits articles de luxe (parfum), puis les téléphones ;
— le butin est transporté à la main, surtout par les femmes, qui parfois avançaient difficilement tant leur chargement était encombrant, mais parfois aussi, plus industriellement, dans des poubelles que l’on traîne, et bien sûr, j’imagine, mais je ne l’ai pas vu, dans des voitures ;
— entre les groupes de pillards l’on pouvait tomber de temps en temps sur des touristes, souvent américains, essayant de rejoindre leur hôtel (j’ai dû escorter un groupe de trois à Sainte-Opportune, très âgés ; ils avaient l’air d’être au-delà de la peur et de la sidération).
— une fois tous les magasins pillables pillés les pilleurs sont restés dans le quartier, cherchant à entrer là où ils le pouvaient ;
— lorsque la police a commencé à sérieusement intervenir à Châtelet, vers deux heures et demie du matin, les pilleurs ont fui comme ils l’ont pu et sont rentrés là où c’était possible, dans les immeubles, les cours, par les toits, souvent avec un certain affolement ;
— si bien que les pilleurs se sont retrouvés dans les cours d’immeuble ; certains se cachaient, d’autres en profitaient pour tenter de piller des appartements ; ils laissèrent beaucoup de butin dans les couloirs de l’immeuble (de grands cartons, des boîtes remplies de produits de beauté, etc.).
À ce train-là m’est avis que nous finirons par atteindre l’intensité de la Nuit de Cristal ou du 7-Octobre dans un nombre d’années très restreint.